Ceļojums uz Gruzijas kalniem meiteņu grupā

Ceļojums uz Gruzijas kalniem meiteņu grupā

Ir brīži, kad tu vienkārši jūti – dzīve tevi sauc citur. Nevis bēgt, bet ieelpot. Es sakravāju somu, atstāju rutīnu aiz muguras un devos uz Gruzijas kalniem – pasauli, kur klusums runā skaļāk par vārdiem.

Mēs bijām septiņas sievietes – katra ar savu ritmu, savu nogurumu un vēlmi atrast līdzsvaru starp spēku un maigumu. Ceļš veda cauri ciematiem, kur laiks stāv uz vietas, un pāri ielejām, kur migla noslēpj visu lieko.

Mēs negājām meklēt piedzīvojumus. Mēs gājām meklēt elpu. Un kalni mūs pieņēma tieši tādas, kādas bijām – nogurušas, ziņkārīgas, dzīvas.

Pirms došanās – sagatavošanās un ekipējums

Sagatavošanās sākās nevis ar biļetes iegādi, bet ar sajūtu, ka šis brauciens mani jau gaida. Par pārgājienu uzzināju nejauši — draudzene pieminēja kādu Svetlanu Gusevu, kas dzīvo Gruzijā un vada kalnu pārgājienus. Tajā teikumā bija viss — virziens, kura man pietrūka, un cilvēks, kurš to atvēra.

No tā brīža viss iegāja citā ritmā. Es sāku trenēt kājas sporta zālē, skatoties sienā un domājot par tām īstajām nogāzēm, kas mani gaida. Katrs solis uz slīpā trenažiera bija kā solījums pašai sev — ka šoreiz iešu līdz galam, fiziski un iekšēji.

Un tad nāca ekipējums — klusais sabiedrotais katrā ceļā. Gruzijas kalni rudenī ir kaprīzi: vienā dienā saule, nākamajā sniegs. Tāpēc izvēlējos slāņošanos — brīvību pielāgoties. Mans balsts bija FHM Pharos sieviešu membrānas jaka — viegla, elpojoša un uzticama kā draudzene, kas neliek vilties pat tad, kad lietus pāriet sniegā. Pirmajā dienā, kad termometrs rādīja –2 un debesis neapstājās raudāt, tieši tā mani pasargāja.

Zem jakas bija vesela kārta stāstu — katrs audums ar savu nozīmi. Humtto ātri žūstošie T-krekli ar UPF 50 aizsardzību elpoja kopā ar mani — tie neuzsūca mitrumu un atdzisa tieši tad, kad vajadzēja. Pāri tiem plāns Humtto flīsa džemperis ar apkaklīti, vēl viens — siltāks, Humtto flīsa jaka ar rāvējslēdzi — kā drošības tīkls vēsākām brīžiem. Starp tiem ieliku pildītu vestīti — vieglu kā ieelpa, bet ar spēju noturēt siltumu, kad kalnu vējš kļuva asāks.

Kājās — Humtto softshell pārgājienu bikses, kas pacieta gan lietu, gan vēju, nezaudējot elastību. Tās kustējās kopā ar mani cauri mitrām pļavām, pāri akmeņiem, starp miglas aizsegtiem līkumiem.

Un tad — mani glābēji: Humtto pārgājienu apavi ar eVent membrānu un SpinOn aizdari. Tie bija kā droši sabiedrotie, kas neliek vilties. Nevienas tulznas, neviena slapja zeķe — tikai sauss siltums un sajūta, ka zini, kur liec nākamo soli.

Mugurā – Fjord Nansen ultralight 20L mugursoma – viegla kā spalva, ar pietiekami daudz vietas ūdenim, uzkodām un papildus slāņiem. Galvā – merino vilnas galvas saite, kas lieliski notur siltumu un neļauj sviedriem uzkrāties. Kājās – Fjord Nansen merino-kevlar pārgājienu zeķes un mugursomā rezerves Thermowave Performance Discover merino vilnas zeķes. Tieši tās bija mans “wow efekts” – nekādu tulznu, tūskas, nekādas berzes, tikai komforts.

1. diena — Ceļš uz Gergeti

Pirmais rīts smaržoja pēc kalniem un vēl nesasniegtiem solījumiem. Mūsu ceļš veda augšup — uz Gergeti Trīsvienības baznīcu, kas kā sargpostenis slejas 2170 metru augstumā virs Stepantsmindas. Tā nav tikai vieta, tā ir sajūta — Gruzijas ticības un spēka elpa, kas šalc starp akmeņiem un mākoņiem.

Kāpām pa akmeņainu taku, divas stundas, dažbrīd klusējot, dažbrīd smejoties. Katrs solis lika pasaulei kļūt plašākai. Laikapstākļi mūs nelutināja, lija lietus, temperatūras stabiņš nokritās līdz 0. Kalnu galotnes klāja bieza migla. Bet mēs nepadevāmies, izmirkušas un pārsalušas mērojām ceļu augšup (2170 m).

Vakarā nogurišas un pārsalušas, bet gandarītas par paveikto un iekšejo spēku, ka nepadevāmies lietum un skarbajiem laikapstākļiem baudījām siltas vakariņas un pacēlām glāzes ar vīnu — ne svinībām, bet pateicībai. Par dienu, par kalniem, par to, ka esam šeit.

2. diena — Jutas ieleja un Chaukhi masīvs

3. diena — Truso ieleja

Trešajā dienā mēs devāmies 14 kilometru pārgājienā pa Truso ieleju — vietu, kas šķiet izdomāta, līdz tajā nostājies pats. Ceļš vijās gar upi, starp diviem milzīgiem kalnu masīviem, cauri ciemiem, kur dūmi vēl kāpa no skursteņiem, un garām sēravotiem, kas zemi iekrāso oranžā un baltā.

Saule sildīja plecus, termometrs rādīja +7, un gaisā bija tāds miers, ka gribējās iet lēnāk. Brīžiem mēs vienkārši apstājāmies — klausīties vējā vai vērot tauriņus, kas atgādināja par pavasari. Trīs dienas, trīs gadalaiki, trīs brīnišķīgi un elpu aizraujoši pārgājieni.

Smiekli skanēja pa ieleju, izšķīda pret akmeņiem un atkal atgriezās kā atbalss. Tajā brīdī sapratu — tas nav tikai pārgājiens, tas ir kopīgs ritms. Mēs visi elpojām vienā tempā.

Un visu laiku mūs pavadīja kalnu suņi — lieli, klusi un neizskaidrojami mierīgi. Viņi neskrēja priekšā, tikai gāja līdzās, it kā sargātu. Kā pati Gruzija — spēcīga, draudzīga, un vienmēr tepat blakus.

4. diena — Mākslas rituāls Kodžori cietoksnī

Ceturtajā dienā ceļš mūs aizveda uz Kodžori cietoksni — augšup kalnā, no kura paveras skats uz visu Tbilisi ieleju. Gaisa vieglums tur bija citāds, gandrīz svinīgs. Kalni šeit ne tikai stāvēja, tie klausījās.

Pēdējās dienas pārsteigums, meistarklase mākslinieces pavadībā — gleznošana ar sarkanvīnu. Baudot kalnu varenību un veroties tālienē, mērcējām otas sarkanvīnā savus pārdzīvojumus, emocijas, sajūtas pārnesām uz baltas papīra lapas.  Saule spēlējās ar pilieniem uz papīra, pārvēršot tos par maziem dārgakmeņiem.

Tas nebija vienkārši radošs brīdis — drīzāk meditācija kustībā. Vīna smarža, kalnu klusums un sajūta, ka tu vairs neesi tikai ceļotāja, bet daļa no šī brīža. Daļa no Gruzijas elpas.

 Lisi ezers un sēra pirts

Kad kalnu iešana bija noslēgusies un mūsu soļi bija noguruši, mēs devāmies uz īpašu noslēguma vietu — sēra pirts pie Lisi ezera. Tā nebija vienkārši procedūra, tā bija rituāls ķermenim un dvēselei.

Tvaiks sakusa gaisā, ap mums — sieviešu sarunas, viegls humors, smiekli, kas deva skaņu šim klusumam. 

Kad mēs beidzām, mūsu ķermenis un domas it kā kļuva vieglākas. Un es sapratu — šī bija pareizā ceremonija, pēdējais solis pēc visiem kāpieniem. 

Atklājumi un sajūtas

Skatoties atpakaļ, jūtu, ka Gruzijas kalni mani patiešām mainīja. Es pārvarēju lietu, nogurumu un to kluso nedrošību, kas reizēm parādās, kad esi starp svešiem cilvēkiem. Bet tie vairs nebija sveši — mūsu grupa kļuva par draudzenēm, par ceļa māsām. Mēs dalījāmies tējā, smieklos un klusumā, kas bija tikpat svarīgs kā vārdi.

Katru rītu mums bija savs neliels rituāls, kopīgas brokastis un pozitīva kopbilde kas uzmundrināja, deva mums spēku vēl vienam kāpienam. Vakaros pie kopīgā galda, baudot gardas vakariņas un malkojot vīnu mēs gluži kā senas draudzenes smējāmies, gremdējāmies atmiņās par piedzīvoto un spēlējām viktorīnas. 

Gruzija man palika kā elpa starp debesīm un zemi — vieta, kur daba un cilvēks nav atdalāmi. Kalni tur dzīvo savā ritmā, un, kad tu sāc iet viņu solī, pasaule kļūst lielāka.

Mēs ar meitenēm jau zinām — atgriezīsimies. Citā maršrutā, citā sezonā, bet tajā pašā sajūtā. Gruzijā ceļi nekad īsti nebeidzas, tie tikai turpina tevi vest.

Un jā — pēc šī ceļojuma es noteikti atgriezos ar jaunu pieredzi, kuru ar nepacietību gribu padalīties ar ikvienu, kurš iegriezīsies mūs omulīgajā Outfish veikaliņā. Jo tagad es zinu: labs ekipējums kalnos nav luksuss. Tā ir brīvība — spēja doties tālāk, kad pasaule kļūst skaista tieši aiz nākamā līkuma.

Ja arī tu sapņo par līdzīgu pārgājienu Gruzijā, raksti mums – palīdzēsim ar ekipējuma izvēli un dalīsimies kontaktos ar lielisko gidi mytravel.georgia (Svetlana Guseva), kura padarīs tavu ceļojumu neaizmirstamu.