Plānoju 100 kilometrus. Nogāju 114. Un nenožēloju.
Trīs dienas Baltijas jūras piekrastē. Divas naktis teltī. Piecpadsmit kilogramu mugursoma, pārāk mazi apavi, negaidīts vēlēšanu iecirknis Rucavā un jautājums, kuru sev uzdodu katrā solo pārgājienā: kāpēc es vispār to daru?
Stāvēju kaut kur aiz Papes, kāpās, un mēģināju atrast vietu otrajai nakšņošanai.
Bija jau tumšs. Aiz muguras kārtējie desmitiem kilometru, kājas nogurušas, pleci noguruši, un vienīgais, ko tobrīd vēlējos, bija uzcelt telti, novilkt apavus un beidzot apgulties.
Piekrastē vēl biju redzējis zvejniekus, kuri ieradušies uz nakts butu copi. Pagāju pāris kilometru tālāk un nolēmu nogriezties no pludmales uz mežu.
Uzliku galvas lukturi un devos pāri kāpām.
Priekšā bija krūmi un starp tiem dažas iemītas takas. Pēkšņi luktura gaismā ieraudzīju divus mazus atspīdumus.
Sākumā nesapratu, kas tie ir.
Tad abi vienlaikus samirkšķināja.
Līdz ar to mana interese par šo konkrēto meža gabalu bija beigusies.
Es nezināju, kam tās acis pieder. Un man nebija ne mazākās vēlēšanās to noskaidrot. Pagriezos un devos atpakaļ uz kāpām, kur vismaz varēju redzēt, kas notiek apkārt.
Kad beidzot atradu piemērotu vietu un uzcēlu telti, mani pārņēma tāds prieks, it kā es būtu nonācis pieczvaigžņu viesnīcā.
Tikai manā viesnīcā nebija ne dušas, ne elektrības, ne normālas gultas. Toties bija guļammaiss, piepūšams paklājiņš, spilvens un iespēja novilkt apavus, kuri visu dienu bija centušies pārliecināt manas pēdas, ka tās ir par lielu.
Es ielīdu teltī un atkal pieķēru sevi pie domas, kas šādos pārgājienos man ienāk prātā regulāri.
Ko, pie velna, es te daru?
Mājās man ir ērta gulta. Silts ūdens. Ēdiens, kuru nevajag apliet ar verdošu ūdeni. Vieta, kur nolikt mantas, neuztraucoties, vai tās būs pilnas ar smiltīm.
Un es esmu labprātīgi no tā visa atteicies, lai pēc četrdesmit kilometru iešanas priecātos par iespēju apgulties uz zemes.
Tomēr atbilde man daļēji jau bija zināma.
Es eju tāpēc, ka gribu redzēt, cik daudz patiesībā spēju. Visvairāk mani aizrauj tas brīdis, kad esmu pārvarējis robežu, kuru iepriekš pats sev biju noteicis. Kad izrādās, ka varu vēl mazliet vairāk.
Un vēl — šeit pavisam vienkāršas lietas atkal sagādā milzīgu prieku.
Es sev uz dažām dienām atņemu gandrīz visas ierastās ērtības. Pēc tam saņemu atpakaļ tikai dažas: siltu ēdienu, sausu guļammaisu, iespēju atpūtināt kājas.
Un ar to pietiek, lai es justos laimīgs.
Tas ir diezgan savādi.
Bet sāksim no sākuma.
Simts kilometru bez precīza plāna
2. oktobrī sešos no rīta iekāpu autobusā Rīgā. Ap pusdienlaiku, pēc aptuveni 260 kilometriem ceļā, izkāpu Klaipēdā.
Priekšā bija trīs dienas un divas naktis. Mans plāns bija kājām nokļūt līdz Liepājai, noiet aptuveni 100 kilometru un svētdien atgriezties Rīgā ar autobusu.
Šis bija mans ceturtais pārgājiens gar Baltijas jūru. Iepriekš biju izstaigājis citus piekrastes posmus, arī pie Rīgas līča un Ventspils. Šoreiz gribēju iepazīt dienvidu piekrasti, kur vēl nebiju bijis.
Ideja sākt Lietuvā un kājām atgriezties Latvijā šķita īpaši interesanta.
Man nebija sagatavots precīzs GPS maršruts katrai dienai. Nebiju atzīmējis vietas, kur noteikti celšu telti. Nebija arī saraksta ar apskates objektiem, kas obligāti jāredz.
Bija sākums, galamērķis, atpakaļceļa autobuss un viss nepieciešamais mugursomā.
Pārējais bija jāizdomā pa ceļam.
Ar katru pārgājienu arvien vairāk pārliecinos, ka man patīk šāda brīvība. Protams, ekipējumam jābūt pārdomātam. Jāzina, kā rīkoties, ja mainās laikapstākļi vai kaut kas noiet greizi. Bet nav obligāti jāzina, uz kura celma sēdēsi pusdienās.
Lai gan viena lieta man ar gadiem joprojām nepadodas.
Sakravāt mugursomu laikus.
Pulksten divpadsmitos naktī, sešas stundas pirms autobusa, es vēl kārtoju mantas.
Ja kāds vēlas vienu praktisku padomu no šīs pieredzes, tad, lūdzu: nedariet tā.
Es pats sev šo padomu dodu pirms katra pārgājiena.
Pagaidām bez īpašiem rezultātiem.
Pieci kilometri. Deviņdesmit pieci vēl priekšā.
Pēc pirmajiem pieciem kilometriem atradu vietu, kur gribējās apstāties.
Aptuveni piecpadsmit metru augsta krauja virs jūras. Koka kāpnes. Starp priedēm soliņš. Un skats, kura dēļ es uzreiz sapratu, ka te ir īstā vieta pusdienām.
Bija 2. oktobris, bet sajūta — kā vasarā.
Saule spīdēja tieši sejā, debesis bija spilgti zilas, un telefons rādīja ap +20 °C.
Noņēmu piecpadsmit kilogramu mugursomu, izvilku gāzes degli un uzliku vārīties ūdeni.
Man bija pieci dažādi sublimētie ēdieni. Tajā brīdī vēl varēju atļauties ilgi izvēlēties, kuru gribu.
Kopš pieciem no rīta nebiju ēdis neko siltu, tāpēc apetīte bija lieliska.
Kājas jau mazliet sāpēja. Pleci sāka pierast pie mugursomas lencēm, un es diezgan labi jutu, ka šis nebūs viegls trīs dienu izbrauciens.
Bet apsēdos uz soliņa, turēju rokās karstu ēdienu un skatījos jūrā.
Pieci kilometri aiz muguras.
Deviņdesmit pieci priekšā.
Nekur nebija jāsteidzas. Neviens negaidīja, ka pēc stundas būšu kaut kur citur. Man bija trīs dienas, laba mugursoma, jūra un oktobris, kurš uzvedās kā jūlijs.
Es atceros, ka tajā brīdī jutos ļoti labi.
Tas ir viens no maniem mīļākajiem šī pārgājiena brīžiem.
Un, ja paskatās uz fotogrāfiju, kurā ar karoti aizsedzu sauli, tur patiesībā ir gandrīz viss, ko tobrīd vēlējos.
Tikai es vēl nezināju, ka par vienu no šī pārgājiena galvenajiem varoņiem kļūs nevis jūra, mežs vai telts, bet mani apavi.
Pusizmērs. Tikai pusizmērs.
Pirms pārgājiena biju nolēmis izmēģināt LOWA Fortux taku skriešanas apavus.
Smilšu krāsā, bez liekām detaļām, pat logotips gandrīz saplūst ar apavu. Man ļoti patīk šāds neuzkrītošs dizains. Piemērots ātrākai iešanai, ar labu protektoru, pietiekami elastīgu amortizāciju un bez membrānas, lai kājas labāk elpotu.
Tieši tas, ko gribēju šādam maršrutam.
Pēc pirmajiem 500 metriem sapratu vienu lietu.
Apavi man ir par pusizmēru mazi.
Piecsimt metru aiz muguras. Apmēram 99 500 vēl priekšā.
Lieliska sākuma statistika.
Tālāk gāju ar plānākajām zeķēm, kādas biju paņēmis līdzi. Tas nedaudz palīdzēja, bet doma par apaviem manā galvā palika gandrīz nepārtraukti.
Ir dažādi noguruma veidi. Sāp pleci. Sāp mugura. Nogurst kājas.
Bet, ja apavi ir par mazu, visas pārējās sajūtas pēkšņi var atkāpties otrajā plānā.
Šajā pārgājienā pēdām bija piešķirta galvenā loma.
Un te man jāpasaka kaut kas svarīgs. Es nepārmetu neko pašiem LOWA Fortux apaviem. Man patika to konstrukcija, saķere un tas, kā tie uzvedās uz dažādām virsmām.
Vienkārši es biju izvēlējies nepareizu izmēru.
Tā ir atšķirība, ko vienmēr cenšos ievērot, vērtējot ekipējumu. Slikta pieredze ne vienmēr nozīmē sliktu produktu. Reizēm tas nozīmē, ka pats esi pieņēmis nepareizu lēmumu.
Manā gadījumā tas bija lēmums, kuru nācās pārdomāt apmēram simts tūkstošus reižu. Pa vienai katrā solī.
Palanga. Vēl pieci kilometri. Un vēl pieci.
Pirmās dienas vakarā tuvojos Palangai.
Saulriets, cilvēki pastaigājas pa pludmali, viss izskatās ļoti skaisti. Tikai man aiz muguras jau bija ap trīsdesmit kilometru, un es daudz labprātāk skatītos nevis uz cilvēkiem, bet uz vietu, kur varētu uzcelt telti.
Manā izpratnē pārgājiens ar nakšņošanu dabā ir kaut kas cits nekā vienas dienas pastaiga. Var, protams, strīdēties par definīcijām, taču man tieši nakts teltī ir būtiska daļa no visa piedzīvojuma.
Tu ne tikai aizej kaut kur un atgriezies. Tu uz laiku pārnes savu dzīvi ārā.
Un katru vakaru tev pašam jāatrod vieta, kur šo dzīvi uz dažām stundām iekārtot.
Pirmajā vakarā tas izrādījās sarežģītāk, nekā biju gaidījis.
Palanga ir gara. Un cilvēki acīmredzot ļoti labprāt pavada vakarus pie jūras.
Es nogāju vēl ap pieciem kilometriem, līdz pludmalē kļuva pietiekami kluss, lai sāktu meklēt nakšņošanas vietu.
Nogriezos kokos.
Nebija daudz priežu, bet tobrīd man jau gandrīz vienalga. Ap pulksten deviņiem vakarā es fiziski tik tikko turējos kājās. Man vajadzēja vien pāris kvadrātmetru zemes.
Tad apmēram piecdesmit metru attālumā pabrauca garām pusaudži ar elektriskajiem skrejriteņiem.
Pēc tam — automašīna.
Es nebiju atradis mežu.
Es biju atradis parku.
Kādu brīdi vienkārši stāvēju un skatījos apkārt.
Tad uzliku mugursomu atpakaļ plecos.
Vēl pieci kilometri.
Es neatceros, ka tajā brīdī būtu izjutis īpašu pateicību par iespēju pārbaudīt savas robežas. Drīzāk man bija ļoti konkrētas domas par savu maršruta plānošanu.
Beidzot nonācu mežā, kur bija pietiekami kluss.
Dienas kopējais attālums jau bija ap četrdesmit kilometru.
Es atradu līdzenu vietu, noliku somu un izvilku telefonu, lai ierakstītu video par to, cik laimīgs esmu beidzot atradis naktsmītni.
Un tad atskanēja šāvieni.
Vismaz man tajā brīdī šķita, ka tie ir šāvieni.
Bam. Bam. Bam.
Viens pēc otra. Kādi desmit.
Es sastingu.
Un tikai tad pacēlu galvu un ieraudzīju virs kokiem salūtu.
Kaut kur netālu kādam bija svētki.
Man gan nebija ne mazākās vēlēšanās noskaidrot, kam par godu.
Mani paša svētki bija sākušies tajā brīdī, kad sapratu, ka šodien vairs nekur nav jāiet.
Nakts mežā
Es gribēju noiet 100 kilometrus. Tad pienāca vēlēšanu diena.
Sākotnējais plāns bija iet aptuveni simts kilometru no Klaipēdas līdz Liepājai.
Taču 3. oktobrī Latvijā notika Saeimas vēlēšanas.
Un es gribēju nobalsot.
Varētu padomāt, ka cilvēks, kurš atrodas solo pārgājienā Lietuvā, ar piecpadsmit kilogramu mugursomu un jau diezgan nogurušām kājām, šo jautājumu varētu kaut kā atlikt malā.
Es tā nedomāju.
Ja varu atrast veidu, kā nobalsot, tad kāpēc gan lai to nedarītu?
Tāpēc otrajā dienā mainīju maršrutu. No Palangas devos pa ceļu uz Latvijas pusi.
Šventājā pa ceļam vēl nācās meklēt iespēju uzlādēt telefonu. Biju paņēmis līdzi ārējo akumulatoru, bet ar to nepietika visam, ko gribēju darīt.
Tā nu kādu laiku meklēju kontaktligzdu. Nav gluži tas piedzīvojums, ko cilvēks iztēlojas, plānojot pārgājienu pie jūras, bet arī tādas lietas ir daļa no ceļa.
Lietuvas un Latvijas robežu šķērsoju pa autoceļu.
Ieraudzīju Latvijas ceļazīmi, un mani pārņēma pārsteidzoši patīkama sajūta.
Es biju tālu no Rīgas. Kājas nogurušas. Mugursoma smaga. Bet pēkšņi sajutos gandrīz kā mājās.
Turpināju līdz Rucavai un iegāju vēlēšanu iecirknī.
Tur strādājošie cilvēki bija patiesi pārsteigti.
Paskaidroju, ka esmu kājām atnācis no Klaipēdas.
Viņi skatījās uz mani ar tādu izteiksmi, ka, manuprāt, bez lielās mugursomas man nemaz nebūtu noticējuši.
Bet tad pastāstīju arī turpmāko plānu.
Tagad nobalsošu, pēc tam iešu uz Papi un beigās līdz Liepājai.
Šķiet, šī informācija viņus pārsteidza vēl vairāk.
Man pašam visa situācija šķita diezgan smieklīga.
Iedomājieties: neliels vēlēšanu iecirknis Rucavā, parasta balsošanas diena. Ienāk cilvēks ar milzīgu mugursomu, paziņo, ka atnācis no Klaipēdas, nobalso un dodas tālāk gar jūru.
Taču es biju ļoti priecīgs, ka tā izdarīju.
Balsošana man nebija vēl viens objekts maršrutā, kuru atzīmēt kartē. Es vienkārši gribēju piedalīties vēlēšanās, un man bija gandarījums, ka to izdevās apvienot ar pārgājienu.
Šī nelielā atkāpe no sākotnējā plāna beigās nozīmēja papildu kilometrus.
Plānoto simts vietā sanāca 114.
Četrpadsmit kilometru vairāk.
Pēdas par to, protams, nepriecājās.
Es gan — jā.
Jo bija patīkama sajūta, ka esmu izdarījis kaut ko, kas man bija svarīgi. Un tajā pašā laikā atkal pārsniedzis paša ieplānoto robežu.
Reizēm tieši tas, ko neesi ieplānojis, kļūst par vienu no labākajām ceļojuma atmiņām.
Latvija sākas ne tikai aiz ceļazīmes
Pēc Rucavas devos tālāk Papes virzienā.
Un pamazām atkal nonācu pie jūras.
Šajā pārgājienā mani pārsteidza, cik atšķirīgas ir Lietuvas un Latvijas piekrastes.
Lietuvas pusē bija vairāk apdzīvotu vietu, māju, koka taku, labiekārtotu pastaigu maršrutu un cilvēku.
Savukārt Latvijā, īpaši Papes, Bernātu un Jūrmalciema apkārtnē, ir vietas, kur vari iet stundām, nesatiekot nevienu cilvēku.
Oktobrī tas ir īpaši jūtams.
Jūra vienā pusē. Kāpas un mežs otrā. Plaša pludmale. Putnu bari, kas lido uz dienvidiem.
Un tu viens ar mugursomu.
Man šķiet, Latvijā mēs reizēm nenovērtējam, cik īpaša ir šāda piekraste.
Mēs zinām savas populārās pludmales, ierastās atpūtas vietas un pazīstamos dabas objektus. Bet starp tiem ir kilometriem garas teritorijas, kurās nav nekādas īpašas atrakcijas.
Nav soliņa ar skaistu uzrakstu. Nav skatu platformas. Nav norādes, ka šeit vajadzētu apstāties un fotografēt.
Vienkārši jūra.
Un tieši tas tur ir tik vērtīgi.
Es braucu arī uz kalniem. Man patīk kalnu ainavas, virsotnes un tā sajūta, ka daba ir nesalīdzināmi lielāka par cilvēku.
Taču pēdējo pārgājienu laikā esmu atklājis, ka kaut ko līdzīgu varu piedzīvot arī tepat Latvijā.
Protams, jūrmala nav kalni.
Bet mēroga sajūtu nenosaka tikai augstums.
Kad vairākas stundas ej pa tukšu piekrasti, neviens nav redzams ne priekšā, ne aizmugurē, bet jūra turpinās tik tālu, cik vien vari saskatīt, arī tur tu pēkšņi sajūties ļoti mazs.
Un man šī sajūta patīk.
Tajā ir kaut kas atbrīvojošs.
Putni virs jūras
Ko esmu sapratis par nogurumu
Agrāk domāju, ka garā pārgājienā galvenais ir pēc iespējas ilgāk iet bez apstāšanās.
Tagad man ir cits viedoklis.
Nogurumu nevar vienkārši ignorēt. Var mēģināt to pārvarēt ar gribasspēku, var dusmoties uz savu ķermeni, var kaulēties ar sevi par vēl pieciem kilometriem.
Bet agrāk vai vēlāk nākas pieņemt, ka ķermenim vajag atpūtu.
Man vislabāk darbojas regulāras, apzinātas pauzes.
Aptuveni ik pēc 45–60 minūtēm cenšos apstāties, pat ja vēl nejūtos ļoti noguris.
Noņemt mugursomu, aprūpēt pēdas, izkustināt kājas un plecus. Padzerties.
Tas nenozīmē, ka pazūd viss diskomforts. Bet tā kopējais nogurums kļūst vieglāk panesams.
Trešajā dienā šīs pauzes ieguva pavisam citu nozīmi.
Man vairs nepietika vienkārši apsēsties.
Es gribēju apgulties.
Un te par negaidītu pārgājiena favorītu kļuva viena no vienkāršākajām lietām manā somā.
Protams, biju apzināti izvēlējies to paņemt. Oktobra sākums pie Baltijas jūras nav gluži garantēta vasara.
Bet, kad spīd saule un ir silti, viss liekais somā sāk šķist īpaši smags.
Trešajā dienā kļuva vēsāks.
Pie jūras pieņēmās spēkā vējš un sāka smidzināt lietus.
Un tajā brīdī es biju ļoti priecīgs, ka jaka ir līdzi.
Uzvilku to un varēju turpināt iet gar jūru.
Man nebija jāmeklē aizvējš vai jāiet vairāku kilometru līkums prom no krasta, lai izvairītos no nepatīkamajiem laikapstākļiem.
Divas dienas biju domājis, ka velti to nesu.
Trešajā tā izrādījās tieši laikā.
Tas man atgādināja, ka ne visa ekipējuma vērtību var izmērīt pēc tā, cik stundu esi to lietojis.
Dažreiz pietiek ar vienu brīdi, kad tev ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Ko es darītu citādi
Ja rīt man būtu jāatkārto tas pats maršruts, es necenstos visu izplānot līdz pēdējai detaļai.
Tieši iespēja pielāgoties apstākļiem man ir viena no pārgājiena lielākajām vērtībām.
Bet dažas lietas es noteikti mainītu.
Pirmkārt, paņemtu vairāk plāksteru.
Otrkārt, izvēlētos pareizā izmēra apavus. Pat ļoti labiem apaviem nav nekādas jēgas, ja tie ir par mazu.
Treškārt, paņemtu vēl vienu ārējo akumulatoru. Telefons pārgājienā nav tikai fotografēšanai — tas ir arī kartei un saziņai. Meklēt kontaktligzdu Šventājā nebija nekas traģisks, bet labprātāk būtu šo laiku pavadījis ejot.
Ar ēdienu gan biju pārcenties.
Biju paņēmis pietiekami daudz sublimēto maltīšu trim ēdienreizēm dienā, taču atklājās, ka tik lielas fiziskas slodzes laikā mans organisms nesteidzas pieprasīt nākamo porciju.
Ēdu aptuveni divreiz dienā un jutos labi. Daļa pārtikas aizceļoja atpakaļ uz Rīgu.
Pārējais ekipējums sevi lielākoties attaisnoja.
Līdzi bija Naturehike mugursoma, telts, Fjord Nansen guļammaiss, paklājiņi, siltais apģērbs, gāzes deglis, lukturis, pirmās palīdzības piederumi un viss pārējais, kas vajadzīgs trim dienām ārpus mājām.
Patīkami, ka gandrīz katrai lietai atradās pielietojums.
Izņemot lāču aerosolu un pāris liekas ēdiena paciņas.
Par aerosolu gan esmu tikai priecīgs.
Ekipējums nometnēMaltīte pārgājienā
Latvijas rietumos. Un mazliet tālāk par plānoto.
Kādā brīdī, skatoties kartē, pamanīju, ka netālu no mana maršruta atrodas Latvijas sauszemes tālākais rietumu punkts.
Tas nebija nekas, ko biju iepriekš ieplānojis apskatīt.
Bet šādas nejaušības mani vienmēr uzjautrina.
Aizgāju līdz vietai un uztaisīju fotogrāfiju.
Dažreiz labākās mazo piedzīvojumu epizodes ir tieši tās, kuras neesi meklējis.
Un vispār šajā pārgājienā arvien biežāk domāju, cik daudz mums Latvijā ir vietu, kurās neesmu bijis, lai gan tās atrodas dažu stundu brauciena attālumā no mājām.
Mēs labprāt braucam uz citām valstīm pēc iespaidīgiem skatiem.
Es pats braucu uz kalniem un turpinu to darīt. Man patīk tie ceļojumi.
Bet tagad zinu, ka man nav obligāti jābrauc uz otru Eiropas malu, lai atkal izjustu to pašu sajūsmu par dabas mērogu.
Dažreiz pietiek aizbraukt līdz Latvijas dienvidrietumu piekrastei un vienkārši sākt iet.
Bez īpaša apskates objektu saraksta.
Bez pienākuma katrā pieturā kaut ko fotografēt.
Un bez pārliecības, ka visinteresantākais noteikti ir kaut kur citur.
Pēdējie pieci kilometri — čībās
Kad tuvojos Liepājai, pēdas jau bija pietiekami skaidri paudušas savu attieksmi pret visu šo piedzīvojumu.
Man mugursomā bija parastas baseina čības. Tās biju paņēmis, lai vakaros varētu atpūtināt kājas nometnē.
Pēdējos piecus kilometrus cauri Liepājai līdz autobusa pieturai nogāju tieši tajās.
Ar lielu mugursomu un baseina čībām.
Droši vien neizskatījos pēc cilvēka, kurš tikko pabeidzis savu 114 kilometru pārgājienu.
Toties man bija labi.
Pēc trim dienām, kurās pārāk ciešie apavi bija kļuvuši par gandrīz pastāvīgu fonu visām pārējām sajūtām, čības šķita fantastisks izgudrojums.
Kad beidzot nokļuvu mājās, kā vienmēr pēc pārgājiena, visvairāk gribējās dušā.
Noskalot smiltis, sāli un sviedrus.
Uzvilkt tīras drēbes.
Atkal kļūt par civilizācijas daļu.
Man pārgājiens pa īstam beidzas tieši tajā brīdī.
Nevis tad, kad sasniegts galamērķis kartē.
Bet tad, kad stāvu zem dušas un saprotu, ka nākamajās stundās nekur vairs nav jāiet.
Kāpēc es gribu aizvest tur arī citus
Pēc šī pārgājiena man radās jauna doma.
Es gribu kādreiz aizvest uz šo piekrasti cilvēkus, kuri nekad nav bijuši šādā pārgājienā.
Ne obligāti visus 114 kilometrus.
Nav pat obligāti jāpārbauda, cik daudz var noiet vienā dienā.
Bet es gribētu, lai viņi redz šīs vietas.
Lai piedzīvo, kā ir iet gar jūru vairākas stundas un nesatikt nevienu cilvēku.
Lai saprot, cik interesanti ir vakarā pašam atrast vietu nometnei un no rīta pamosties tur, kur iepriekšējā dienā vēl nekad neesi bijis.
Un, iespējams, lai atklāj kaut ko tādu paši par sevi.
Jo man personīgi vissvarīgākā nav kļuvusi konkrēta distance.
Pat ne tie 114 kilometri, lai gan pirms starta biju ieplānojis simtu.
Svarīgākā ir sajūta, kas rodas, kad izdari vairāk, nekā domāji, ka spēsi.
Kad vakarā ir grūti, bet no rīta tomēr piecelies, sakravā somu un ej tālāk.
Kad pamani, ka esi spējīgs tikt galā ar nogurumu, neērtībām un neparedzētām situācijām.
Un vēl svarīgāk — kad pēc tam atgriezies savā ikdienā un saproti, ka dažas lietas, par kurām vakar ļoti uztraucies, vairs nešķiet tik lielas.
Es nevaru apsolīt, ka katrs cilvēks pēc trīs dienu pārgājiena jutīsies tāpat.
Bet esmu diezgan pārliecināts, ka daudziem šī pieredze varētu iepatikties tikpat ļoti kā man.
Varbūt tāpēc, ka ilgstoša iešana ir viena no vienkāršākajām lietām, ko cilvēks var darīt.
Tev nav jāsacenšas ar citiem. Nav jāuzvar. Nav jābūt īpaši ātram.
Tu vienkārši ej.
Un kaut kur pa ceļam sāc labāk saprast, kas notiek tavā galvā.
Tie četrpadsmit liekie kilometri
Es izbraucu no Rīgas ar domu noiet simts kilometrus.
Beigās nogāju 114.
Daļa šo papildu kilometru radās tāpēc, ka gribēju nobalsot Saeimas vēlēšanās Rucavā. Daļa — tāpēc, ka realitātē maršruts nekad nav tik taisns kā līnija, kuru sākumā iztēlojies.
Es varētu teikt, ka kļūdījos plānošanā.
Bet nejūtos kļūdījies.
Es redzēju vietas, kurās vēl nekad nebiju bijis. Divas naktis pavadīju teltī. Iegriezos vēlēšanu iecirknī, kur cilvēki nespēja noticēt manam maršrutam. Izgāju cauri brīžiem, kad bija grūti, un piedzīvoju brīžus, kurus vēl ilgi atcerēšos.
Un man atkal izdevās atrast to sajūtu, kuras dēļ eju šādos pārgājienos.
Mēs ikdienā tik daudz darām, lai padarītu savu dzīvi ērtāku.
Pērkam labākas lietas. Ietaupām laiku. Izvēlamies īsākos un vienkāršākos ceļus.
Bet es dažas reizes gadā apzināti izvēlos pretējo.
Es izvēlos garāku ceļu.
Nesu visu nepieciešamo uz muguras.
Guļu teltī.
Ēdu no paciņas.
Pieņemu, ka kājas sāpēs un ne viss notiks tā, kā biju iedomājies.
Un pretī saņemu kaut ko tādu, ko nevaru vienkārši nopirkt.
Spilgtas emocijas. Mierīgāku galvu. Sajūtu, ka varu vairāk, nekā pats domāju.
Un ļoti patīkamu atgādinājumu, cik laba patiesībā ir mana ikdienas dzīve.
Varbūt tāpēc man vajag šos pārgājienus. Nevis lai aizbēgtu no komforta, bet lai no jauna iemācītos to novērtēt.
Un, ja tam reizēm vajadzīgi četrpadsmit papildu kilometri — lai jau būtu.
Atstājiet savu komentāru