50 kilometri, viena nakts un pirmais īstais pārgājiens

4.–5. jūlijs · Smārde–Klapkalnciems–Jaunķemeri–Ķemeri · aptuveni 50 km

Pirmais kilometrs vēl nebija beidzies, kad pazuda taka, sākās lietus, pēc tam krusa, bet priekšā bija slapjš mežs un virziens kartē. Četri pusaudži skatījās apkārt ar sejas izteiksmi, kurā varēja nolasīt apmēram vienu domu: “Nu, labi. Kur tagad?”

Atbilde bija īsa: ejam.

Tā arī sākās divu dienu pārgājiens no Smārdes caur Ķemeru Nacionālā parka mežiem un purviem līdz Klapkalnciemam, tālāk gar jūru līdz Jaunķemeriem un pēc tam uz Ķemeru staciju. Aptuveni 50 kilometri, viena nakts, divas teltis, divi šūpuļtīkli, dažāda līmeņa ekipējums, pilns Latvijas vasaras laikapstākļu komplekts un lācis, kuru neviens neredzēja, bet kurš piedalījās gandrīz visās sarunās.

Kāpēc ar vilcienu, nevis ar mašīnu

Satikāmies Rīgas Centrālajā stacijā 4. jūlijā ap 9.30. Es un četri 16–17 gadus veci pusaudži. Datums bija zināms apmēram mēnesi iepriekš, bet galīgais “jā, es braucu” no vairuma atnāca dažas dienas pirms starta. Skolēni savas vasaras nedēļas nogales mēnesi uz priekšu neplāno. Viņu pieeja bija vienkāršāka: “Es laikam esmu brīvs. Normāli. Ejam.”

Es izveidoju kopīgu WhatsApp čatu, kurā varēja uzdot visus jautājumus. Puiši izveidoja vēl vienu čatu bez manis un jautājumus sūtīja caur starpnieku. Tātad tehniski mums bija pārgājiena čats un pārgājiena advokāts. Sistēma strādāja.

Vilciens bija apzināta izvēle. Ar mašīnu viss ir pārāk ērti: ieliec mantas bagāžniekā, aizbrauc līdz sākuma punktam, un kaut kur tuvumā vienmēr paliek iespēja ātri atkāpties. Ar vilcienu piedzīvojums sākas jau stacijā. Tu esi piesaistīts sarakstam, visu nes pats un mājās tiksi tikai tad, kad nonāksi līdz nākamajai stacijai.

Maršrutu izvēlējāmies tā, lai būtu mežs, purvs, upe, jūra, vēstures vietas un sabiedriskais transports abos galos. Vasaras vidū gribējās tikt līdz jūrai. Varēja iet Saulkrastu virzienā, bet pirmajam šādam pārgājienam izvēlējāmies Ķemeru Nacionālā parka pusi.

Saraksts bija. Mugursomas — kā nu kuram

Pirms pārgājiena visiem bija nosūtīts mantu saraksts. Taču, spriežot pēc apģērba un mugursomām, dažus pārgājienam bija sapakojusi mamma, kura līdz galam nebija izslēgusi basketbola treniņa variantu. Diviem bija tūrisma mugursomas ap 40 litriem, bet diviem — skolas vai sporta mugursomas. Un tas ir normāli. Pirmajā pārgājienā cilvēks parasti ierodas ar to, kas mājās jau ir, nevis ar jaunu dārgu ekipējumu.

Uz tām no ārpuses bija piestiprināts vairāk mantu nekā atradās iekšā. Guļammaiss, paklājiņš, jaka, pudele, vēl kaut kas maisā. Mazās mugursomas nokļuva vidē, kurai tās nebija radītas, bet izturēja.

Man bija Naturehike 60+5 l pārgājienu mugursoma ar lietus pārvalku. Divu līdz četru dienu pārgājienam šāds tilpums ir ērts, īpaši tad, ja jānes arī kopīgā pārtika un daļa grupas ekipējuma. Mana mugursoma svēra ap 14 kilogramiem, pārējiem — līdz aptuveni 10 kilogramiem.

Liekas mantas neviens nepaņēma. Ne jau tāpēc, ka visi būtu pieredzējuši minimālisti. Vienkārši nebija vietas. Tas pat palīdz: kad soma pilna, prioritātes sakārtojas ātri.

Sarakstā bija ērti apavi, trīs zeķu pāri, maiņas krekli, jaka vai pončo, galvas lukturis, divi litri ūdens, guļammaiss, paklājiņš, telts vai šūpuļtīkls, higiēnas lietas, plāksteri, atkritumu maisi, powerbank, dokuments, peldbikses un nedaudz naudas.

Īpaši uzsvēru dažas vienkāršas lietas: dzert ūdeni, mainīt slapjas zeķes, līmēt plāksteri pirms tulzna kļūst par galveno problēmu un uzreiz pateikt, ja kaut kas nav kārtībā.

Cepure mežā nav aksesuārs, ko uzliek bildēm. Tā pasargā no saules, lietus, zariem un visa, kas lido, rāpo vai krīt no augšas. Kad vairākas stundas ej caur slapju mežu, ātri saproti, ka pat parasta beisbola cepure dara vairāk, nekā sākumā šķiet.

Tā nav lieta, kurai pirmajam pārgājienam vajag tērēt lielu naudu. Paņem to, kas jau ir mājās, galvenais, lai tā turas galvā un netraucē. Bez cepures, protams, var iztikt. Tāpat kā ziemā var mēģināt braukt ar plikām riepām. Jautājums tikai — kāpēc.

Pirmais kilometrs un tūlīt viss pa īstam

No Smārdes stacijas sākumā gājām pa ceļu caur privātmāju rajonu. Saule vēl turējās, bet debesis ātri kļuva tumšas. Pēc aptuveni kilometra sasniedzām mežu, un tur vienlaikus notika trīs lietas: beidzās ceļš, kartē nebija skaidras takas un sākās ļoti stiprs lietus.

Ne tāds, kur var mierīgi uzvilkt jaku. Lietus pārgāja sienā, pēc tam sāka birt krusa. Daļa nepaspēja uzvilkt savus plastmasas pončo. Kāds tajā brīdī pazaudēja bikšu siksnu, tāpēc nācās dažus metrus atgriezties un meklēt arī to. Pārgājiens vēl nebija īsti sācies, bet inventāra zudumu saraksts jau bija atvērts.

Acīs bija redzams apjukums. Vai gaidīt? Vai iet atpakaļ? Vai meklēt patvērumu? Es iegāju krūmos kartē norādītajā virzienā un pateicu: “Ejam.”

Tajā brīdī pilsētas pastaiga beidzās. Sākās pārgājiens.

Apmēram 45 minūtes vēlāk lietus pierima. Atrastajā sausākajā vietā apstājāmies, pārvilkām zeķes, padzērāmies un uzvārījām ūdeni. Pirms nepilnas stundas visi stāvēja lietū un īsti nesaprata, kas notiek. Tagad sejās bija pavisam cita enerģija.

Neviens neteica neko par iziešanu no komforta zonas. Neviens neapsprieda rakstura audzināšanu. Bija vienkārši: “Nav tik traki.” “Normāli.” “Ejam tālāk.”

Man šķiet, tā arī domā daudzi sešpadsmitgadnieki. Viņi nevar būt gatavi visam, jo vēl nav paspējuši visu piedzīvot. Iedod virzienu un reālu situāciju, un tālāk viņi sāk risināt.

Karte, kompass un atbildība par pārējiem

Telefonos bija navigācija, bet līdzi bija arī papīra karte un kompass. Ne tāpēc, lai tēlotu ekspedīciju bez tehnoloģijām. Vienkārši ir noderīgi saprast, kur atrodies arī tad, ja telefons izlādējas, pazūd zona vai ekrāns lietū vairs negrib sadarboties.

Maršrutu sadalījām posmos, un katrā no tiem kāds cits veda grupu. Vajadzēja noteikt virzienu, sekot kartei un arī paskatīties, vai pārējie ir līdzi. Tā nav sarežģīta teorija, bet sajūta mainās, kad četri cilvēki tiešām iet tur, kur tu viņus ved.

Vienā vietā Maps.me rādīja taku aiz Slocenes upes. Līdz upei tikām. Tilta nebija. Toties bija vairāki pārkrituši koki. Ar to pietika.

Gājām pa mežu, slapjām pļavām, purvainiem posmiem un vietām arī bez redzamas takas. Zeme Ķemeru pusē glabā ļoti daudz vēstures. Parka teritorijā ir Pirmā un Otrā pasaules kara kauju un piemiņas vietas, bet Ķemeri Pirmā pasaules kara laikā atradās frontes tuvumā. Mežā joprojām var redzēt vecu ierakumu formas un citas pēdas.

Mēs speciāli aizgājām līdz vācu karavīru kapiem — Deutscher Kriegerfriedhof. Vienā brīdī bijām iznākuši uz ceļa apmēram kilometru vai divus no ieplānotā punkta. Varēja iet taisni tālāk. Tomēr, ja jau punkts bija plānā, izmetām loku un aizgājām līdz tam.

Šādās vietās mežs vairs nav tikai mežs. Tu redzi ierakumus, kapus, vecus ceļus un saproti, ka pa šo pašu zemi pirms simt gadiem pārvietojās cilvēki pavisam citos apstākļos. Mums bija slapjas zeķes un silta kafija mugursomā. Viņiem bija cita realitāte.

Vairāk par Ķemeru Nacionālā parka kultūrvēsturi: kemerunacionalaisparks.lv. Par Ķemeru kūrorta vēsturi kara laikā: kemerunacionalaisparks.lv.

Lācis bija līdzi, tikai ne bildēs

Pirms pārgājiena kopīgajā čatā uzrakstīju, ka līdzi būs lāču aizsardzības aerosols. Tas vecākiem palīdzēja justies mierīgāk. Puišiem tas deva jaunu tēmu jokiem.

Lāci neredzējām. Toties viņš piedalījās gandrīz visās sarunās.

Ja mežā kaut kas nokrakšķēja — lācis. Ja kāds pārāk ilgi kavējās aizmugurē — iespējams, lācis. Ja naktī vajadzēja iziet no telts — atkal lācis. Tā viņš kļuva par visa pārgājiena neredzamo dalībnieku un reizē atgādināja, ka mežā tomēr jāskatās apkārt, nevis tikai telefonā.

Reāli redzējām lapsu, čūsku, daudz putnu, ligzdu ar olām. Ogu bija ļoti daudz: mellenes, brūklenes, dzērvenes, lācenes. Ķemeru Nacionālais parks ar purviem, mitrajiem mežiem un putniem tieši ar to arī ir īpašs.

Apavi, kas samirkst, un apavi, kas pēc tam izžūst

Aptuveni trešdaļu visa pārgājiena lija. Papildus tam bija purvs, slapja zāle un vietas, kur kāja iegrima dubļos līdz potītei.

Man kājās bija Alpina pārgājienu apavi bez membrānas, bet vienam no dalībniekiem — Lowa Fortux taku skriešanas apavi, arī bez ūdensnecaurlaidīgas membrānas. Diviem bija Salomon apavi ar membrānu.

Šis pārgājiens labi parādīja, ka vasarā membrāna nav automātiski labākā izvēle. Ja ūdens apavā tiek no augšas vai kāja iegrimst dziļākā peļķē, mitrumam ir grūti tikt ārā. Salomon apavi līdz galam neizžuva. Mūsu apavi bez membrānas otrajā dienā izžuva tieši uz kājām.

Tas nenozīmē, ka membrāna ir slikta. Aukstā laikā, slapjā zālē vai īsākā pastaigā tā var būt ļoti noderīga. Bet vasaras pārgājienā, kur zini, ka apavi būs pilnībā slapji, svarīga kļūst arī ātra žūšana.

Man bija arī vieglas merino pārgājienu zeķes Comodo un vieglas trekinga merino zeķes. Mitrā laikā merino vilna ir patīkama ar to, ka arī slapja nesalst tik nepatīkami, turklāt zeķes ilgi saglabājas svaigas.

No meža līdz zivju soļankai

Pēc meža, purva, Slocenes šķērsošanas un vairākiem lietus viļņiem tikām līdz Klapkalnciemam. Tur atradām vietu, kur varēja paēst zivju soļanku.

Pārgājiena pārtiku bijām aprēķinājuši diezgan precīzi, ieskaitot šo silto zupu Klapkalnciemā. Pēc 15–20 kilometriem, lietus un slapja meža kaut kas silts bija tieši laikā. Zupa pazuda ātri.

Kopumā ar ēdienu šajā vecumā viss ir vienkārši: tas pazūd. Nav lielas nozīmes, vai tā ir zupa, sublimētā pārtika, saldējums vai kaut kas, ko vēl pirms brīža neviens it kā negribēja. Pēc veselas dienas kustībā apetīte pati visu sakārto. Līdzpaņemtās pārtikas beigās nepalika pāri pilnībā nekas. Ja visa pārgājiena laikā blakus būtu stāvējis mājas ledusskapis, arī tas būtu tukšs.

Tālāk kāpās atradām vecu, pamestu automašīnu. Pieaugušajam tas varbūt ir tikai sarūsējis lūznis, bet sešpadsmit gados šāds atradums ir gandrīz kā dārgumu lāde. Protams, uzreiz vajadzēja visu apskatīt, ielūkoties salonā un izdomāt vairākas versijas, kā mašīna tur nonākusi.

Šādi brīži maršrutā ir svarīgi. Tu neej tikai no viena punkta līdz nākamajam. Pa ceļam atrodas kaut kas neplānots, un tieši tas pēc tam paliek atmiņā.

Jūra un pirmās dienas labākais brīdis

 Kad iznācām pie jūras, laiks bija mainījies. Debesis atvērās, parādījās saule, un neviens vairs īpaši neizskatījās pēc cilvēka, kurš pirms dažām stundām stāvēja krusā.

Puiši paši izdomāja uztaisīt lēciena foto. Tas nebija plānots un nebija jālūdz. Vienkārši tajā brīdī visiem bija enerģija.

Pēc tam gājām peldēties. Slapjas drēbes, slapji apavi un auksts ūdens kaut kā netraucēja. Kad visu dienu esi bijis lietū, ieiet jūrā vairs nešķiet īpaši radikāls lēmums.

Gar piekrasti nonācām Gausās jūdzes pusē. Tas ir aptuveni sešus līdz septiņus kilometrus garš posms starp Klapkalnciemu un Ragaciemu. Nosaukums saistīts ar garo, vienmuļo un agrāk mazapdzīvoto ceļu; nostāstos minēti arī laupītāji, kuru dēļ ceļinieki centās neiet vieni.

Mums laupītāju nebija. Mums bija lācis. Vismaz sarunās.

Par Gauso jūdzi: Visit Tukums.

Lietus jakas, plastmasas pončo un tas, kas tiešām vajadzīgs

Man un vēl vienam dalībniekam bija FHM Pharos membrānas lietus jakas ar 10 000 mm ūdensizturību un 10 000 g/m²/24h elpojamību. Viena bija zilā FHM Pharos lietus jaka vīriešiem, otra — kamuflāžas versija.

Abām jakām ir ventilācija padusēs, stingrs kapuces nags, pagarināta mugura un daudz regulēšanas iespēju. Es tās esmu izmantojis pārgājienos, makšķerēšanā un skrējienos pa mežu. Par 79 eiro tās dod ļoti daudz.

Pārējiem bija vienkārši plastmasas lietus pončo. Lietus laikā svarīgākais ir palikt sausākam, un šo uzdevumu tie izpildīja. Pirmajam pārgājienam tas ir normāls risinājums, bet pēc pāris stundām kustībā jau kļūst skaidrs, kāpēc laba lietus jaka ir ērtāka.

Vieta nakšņošanai un vakara darbi

Vakarā atkal nogriezāmies mežā. Nakšņošanas vietu izvēlējāmies savlaicīgi un apzināti, prom no ceļiem un apdzīvotām vietām. 

Dodoties pārgājienā aizsargājamā dabas teritorijā, vienmēr iepriekš jāpārbauda konkrētās vietas noteikumi un atļautās nakšņošanas vietas. Ķemeru Nacionālajā parkā teltis un ugunskurus drīkst ierīkot tikai tam paredzētās vietās.

Uguni nekurinājām. Ūdeni vārījām ar gāzes degli.

Divi gulēja šūpuļtīklos, divi vienā teltī, es — vienvietīgā teltī. Virs abiem šūpuļtīkliem uzlikām vienu lielu 3 × 4 metru tentu. Tas ir vienkāršāk nekā katram taisīt atsevišķu nojumi, un arī naktī mežā blakus draugam ir daudz mierīgāk.

Izmantojām vieglu šūpuļtīklu ar insektu tīklu un Bushmen 3 × 4 m tarp nojumi. Viens no šūpuļtīkliem bija bez moskītu tīkla. Tā īpašniekam, iespējams, bija visaizraujošākā nakts. Odi savu iespēju nepalaida garām.

Pret odiem un ērcēm izmantojām līdzekļus no pretodu un pretērču līdzekļu sadaļas. Ērces neatradām, odus redzējām, paldies Dievam bija šis līdzeklis līdzi!

Teltis bija divas. Diviem cilvēkiem izmantojām ultravieglu Naturehike Massif telti ar lielu priekštelpu. Lietū liela priekštelpa ir ļoti noderīga: tur var nolikt slapjās mantas un zem jumta sagatavot ēdienu. Teltij ir arī krāsns izvads izmantošanai aukstā sezonā, bet tas jau būs cits stāsts.

Es gulēju Naturehike Cycling vienvietīgajā teltī. Tā sver ap 1,45 kg, tai ir sānu ieeja un priekštelpa. Esmu tajā gulējis jau ap desmit reizēm. Vienkārša darba telts pārgājieniem un velo braucieniem.

Vakariņas bez ugunskura

Vakariņās bija MEKI sublimētā pārtika. Paņēmām desmit dažādas paciņas un sadalījām pēc principa: kurš ko pirmais izvēlas. Tikka masala, chicken green curry, paelja, chicken wok un citi varianti.

Sublimētā tūrisma pārtika mājās nekad neliksies tik vajadzīga kā mežā pēc garas dienas. Tā ir viegla, ātri pagatavojama un silta. Ielej karstu ūdeni, pagaidi un ēd no paciņas. Nekā romantiski sarežģīta. Tieši tāpēc tā strādā.

Ūdeni vārījām ar Fire Maple 3000 W gāzes degli. Izmantojām gāzes balona adapteri un parasto butāna gāzes balonu. Divās dienās uzvārījām aptuveni sešus litrus ūdens un izlietojām ap pusi balona. Tātad vienam šādam balonam praktiski var rēķināt ap 10–12 litriem vārīta ūdens atkarībā no vēja un trauka.

Kafijai paņēmām drip coffee. Uzliec filtru uz krūzes, pārlej ar karstu ūdeni un pēc dažām minūtēm ir normāla kafija. Pēc slapjas dienas šī ir ļoti maza lieta, kas strādā ļoti labi.

Gulējām uz saliekamajiem putu tūrisma paklājiņiem Naturehike. Pirmajam pārgājienam putu paklājiņš ir drošs variants: nav jāpumpē un nav jābaidās pārdurt.

Guļammaisi bija Naturehike MJ300 mūmijas tipa guļammaisi. Tie nav ultralight premium klases guļammaisi, bet pirmajiem pārgājieniem ir ļoti saprātīgi. Pēc slapja brauciena tos var vienkārši izmazgāt veļasmašīnā un neuztraukties kā par dārgu dūnu guļammaisu.

Es aizgāju gulēt ap desmitiem vai vienpadsmitiem. Pārējiem vēl bija, ko apspriest. Pieļauju, ka lāci.

Rīts: purvs bija vienkāršāks par mugursomu

Naktī lija, bet neviens nekliedza un no rīta īpaši nesūdzējās. Gulēt līdz pusdienlaikam viņi, protams, būtu varējuši. Bet to var darīt mājās.

Brokastis, karsts dzēriens, teltis nost, šūpuļtīkli lejā, tents salocīts. Tad sākās pats sarežģītākais posms.

Pirmās dienas purvs un lietus izrādījās vienkāršāks par mēģinājumu no rīta sakārtot mugursomu.

Uzlikt telti var diezgan ātri. Iedabūt to atpakaļ mazajā maisiņā ir cita prasme. 

Tomēr viss tika savākts. Arī atkritumi. Pēc nometnes nepalika nekas, kam tur nebija jāpaliek.

Otrā diena: jūra, karstums un tulznas

No rīta izgājām no meža atpakaļ pie jūras. Pirmajā dienā daba bija iedevusi lietu, krusu un vēju. Otrajā dienā — sauli un karstumu.

Atkal nopeldējāmies un tad gājām apmēram septiņus kilometrus gar pludmali. Sākumā tas ir ļoti skaisti. Pēc vairākiem kilometriem mīkstās smiltis sāk prasīt vairāk spēka, nekā izskatās.

Pludmalē atradām vecu, pamestu torni, un, protams, visiem uzreiz vajadzēja tikt augšā. Šādas vietas maršrutā nav jāplāno — tās vienkārši gadās. Tu ej, skaiti kilometrus, domā par ūdeni un kājām, un tad pēkšņi atrodas kaut kas, kas liek apstāties.

Uz dažām minūtēm pārgājiens vairs nav par attālumu. Kāds kāpj, kāds skatās pa lūku, kāds fotografē jūru caur caurumu sienā. Tā ir pauze, kuru neesi ieplānojis, bet tieši tāpēc tā strādā vislabāk.

Bieži atmiņā paliek nevis kontrolpunkti, bet tas, ko atradi starp tiem.

Tieši otrajā dienā parādījās tulznas un noberztas pēdas. Bija brīži, kad gribējās nevis iet gar jūru, bet sēdēt ar plikām kājām ūdenī. Sākās arī jautājumi par to, kur īsti dodamies.

Mērķi līdz galam neatklāju, jo gribēju aizvest grupu līdz pamestai padomju laika viesnīcas ēkai Jaunķemeru pusē. Pirms tās vēl izgājām caur ciemu, papildinājām ūdeni un nopirkām saldējumu.

Pie ēkas uztaisījām pusdienu pauzi. Atkal uzvārījām ūdeni sublimētajai pārtikai un izstaigājām apkārtni. Pamestas ēkas nav drošs rotaļu laukums, tāpēc tur jāskatās, kur sper kāju un kam pieskaries. Bet pusaudžiem pateikt “tur neko interesantu nav” arī nav īpaši ticams variants.

Garais vai īsais maršruts

Pie pamestās viesnīcas bija iespēja saīsināt maršrutu par aptuveni desmit kilometriem un doties uz autobusu. Līdz Ķemeru stacijai vēl bija garš posms, bet pēdas jau bija nogurušas.

Uztaisījām slepenu balsojumu ar sērkociņiem. Garais sērkociņš — ejam līdz galam. Īsais — saīsinām.

Trīs no četriem nobalsoja par pilno maršrutu. Viens par īso, bet uzreiz paskaidroja, ka nav sapratis, kurš sērkociņš ko nozīmē, ka balsojums vispār ir muļķīgs un, protams, jāiet līdz galam.

Normāli. Jautājums slēgts.

Pēdējie kilometri

Fiziski grūtākais posms nebija purvs vai upe. Tie bija pēdējie seši līdz septiņi kilometri pa asfaltu līdz Ķemeru stacijai.

Tur nebija ko pētīt un nebija, kur pārbaudīt navigāciju. Vienkārši taisns ceļš, nogurušas kājas, tulznas un doma, ka vilciens pats tuvāk nepiebrauks.

Neviens īpaši nesūdzējās. Arī tad, kad bija redzams, ka visiem pietiek. Soļojām tālāk.

Šādos brīžos nenotiek nekas iespaidīgs. Nav lēcienu pie jūras un nav upes šķērsošanas pa kokiem. Bet tieši tur cilvēks saprot, vai pabeigs iesākto.

Kad nonācām zem Ķemeru stacijas jumta, sākās kārtējais stiprais lietus. Šoreiz varējām uz to skatīties no sausas vietas. Viss bija saplānots gandrīz aizdomīgi labi.

Ko no tā visa var paņemt

Šis nebija profesionāls pārgājiens un es neesmu gids. Tāpēc negribu no viena maršruta taisīt universālu instrukciju citiem.

Vienkārši redzēju, ka pirmajam pārgājienam nav vajadzīgs ideāls ekipējums. Ļoti palīdz cilvēks, kurš zina, ko nedrīkst aizmirst, spēj saplānot drošu maršrutu un vajadzības gadījumā pieņemt lēmumu.

Divdesmit kilometri dienā šāda vecuma jauniešiem ir izdarāmi. Otrās dienas 25+ kilometri jau bija tuvu maksimumam. Maršruts bija pietiekami sarežģīts pirmajai reizei, un lietus ar krusu to padarīja vēl nopietnāku.

Bet ekipējums nav tikai skaistām bildēm. Labs pārgājienu mugursomas izmērs ļauj normāli salikt mantas. Piemērota lietus jaka ļauj turpināt kustību, nevis gaidīt zem koka. Ātri žūstoši Outfish saules aizsardzības krekli ar kapuci palīdz gan lietū, gan saulē, gan pie odiem.

Man līdzi bija divi Outfish krekli: Ice Grey saules aizsardzības krekls ar kapuci un Insect Shield UPF 50+ krekls. Tie ātri žūst, nestīvē kustības un ir patīkami arī tad, kad visu dienu esi slapjš vai sasvīdis.

Kājās bija FHM Trek softshell pārgājienu bikses. Mežā tās pasargā kājas no zariem un vēja, iztur nelielu lietu, bet siltā laikā sānu ventilāciju var atvērt.

Var sākt arī ar vienkāršu ekipējumu. Pamēģināt var gandrīz jebkurš. Pēc tam cilvēks pats saprot, kas viņam traucēja, kas pietrūka un kurā lietā ir vērts ieguldīt. Labāks ekipējums nedara pārgājienu tavā vietā. Tas ļauj aiziet tālāk un mazāk būt atkarīgam no laikapstākļiem.

Atpakaļceļš

Vilcienā uz Rīgu spēlējām kārtis. “Durakā” zaudētājs šoreiz nebija duraks, bet “fujaks”. Ko tas precīzi nozīmē, neviens neuzskatīja par nepieciešamu skaidrot. 

Rīgā atgriezāmies 5. jūlijā ap 19.30. Visi noguruši, ne pārāk tīri, bet veseli. Tas bija galvenais.

Vēlāk kopīgajā čatā pajautāju, vai pārgājiens patika. Atbildes vietā saņēmu sirsniņu. No 16–17 gadus veciem pusaudžiem tā droši vien ir gandrīz piecu zvaigžņu atsauksme.

Pēc tam sekoja jautājums: kad būs nākamais pārgājiens?

Viņi toreiz nerunāja par draudzību, atbildību vai sevis pārvarēšanu. Viņi vienkārši gāja, veda grupu pēc kartes, šķērsoja upi, uzcēla nometni, savāca mantas un pabeidza maršrutu.

Varbūt pēc vairākiem gadiem viņi atcerēsies detaļas citādi. Bet lietu, pirmo nakti mežā, jūru, garo ceļu līdz stacijai un to lāci, kura tur nebija, viņi, visticamāk, neaizmirsīs.

Normāli, fujaki. Ejam vēlreiz.

Piezīme par drošību un dabu: pirms pārgājiena pārbaudi aktuālos noteikumus, laikapstākļus un sabiedriskā transporta kustību. Aizsargājamās teritorijās teltis un ugunskurus drīkst ierīkot tikai atļautajās vietās. Neatstāj atkritumus un nepublicē sensitīvas dabas vai aizsargājamu objektu precīzas atrašanās vietas.