Stāsts sākās pārāk mierīgi. Tātad bija skaidrs — būs interesanti.

Ir pārgājieni, uz kuriem tu piesakies ar domu: “Nu, iešu, paskatīšos dabu, pārbaudīšu sevi un ekipējumu.” Un tad pēc dažām stundām tu stāvi kaut kur starp mežu, purvu un savām dzīves izvēlēm, mēģinot saprast, kāpēc vārdi “Zebrus Rūdījums” tev iepriekš nelikās pietiekami skaidrs brīdinājums.

Šis bija Rover organizētais 75 km pārgājiens Zebrus ezera pusē. Mans plāns bija vienkāršs: pirmajā dienā noiet 45 km līdz centrālajai nometnei, pārnakšņot teltī un otrajā dienā pabeigt atlikušos 30 km līdz finišam. Skaists plāns. Ļoti pieklājīgs. Gandrīz aizdomīgs.

Gāju ar mugursomu, telti, paklāju, guļammaisu, krēslu un visu to romantisko komplektu, kas pirmajos kilometros saucas “piedzīvojums”, bet pēc četrdesmitā kilometra jau kļūst par “personīgo rakstura auditu”. Uz papīra ap 8 kg nav nekas briesmīgs. Dzīvē, kad kāds ar mazu somu aiziet tev garām kā vilciens, tie 8 kg pēkšņi iegūst biogrāfiju.

Starts: kad nejauši ieej 100 km cilvēku pasaulē

Startēju ap 7:15 no rīta kopā ar tiem, kuri gāja 100 km. Tas uzreiz iedod pasākumam īpašu noskaņu. Cilvēki ar nopietnām sejām, vieglām kustībām un tādu iekšēju mieru, it kā viņi jau vakar būtu sarunājuši ar savām kājām, ka šodien nebūs sūdzību. Es arī izskatījos, it kā zinu, ko daru. Pirmajās stundās tas reizēm strādā.

Sākumā gāju kopā ar līderi, kurš beigās finišēja pirmais. Temps bija dzīvs, ceļš labs, mugursoma vēl neizteica pretenzijas, un mēs apdzinām citus simtnieka dalībniekus. Līdz pirmajam kontrolpunktam un vēl apmēram piecus kilometrus pēc tā kustējāmies ļoti raiti. Ķermenis tajā brīdī vēl dzīvo optimismā: kājas strādā, pašcieņa aug, un galva sāk čukstēt: “Varbūt es tomēr esmu labākā formā, nekā pats domāju?”

Vēlāk kompānijas mainījās. Kādu laiku gāju ar pāri, pēc tam izveidojās cita grupa — kopā bijām pieci. Tā ir viena no šādu pasākumu labākajām daļām: no rīta cilvēkus nepazīsti, bet pēc dažām stundām jau zini, kuram spiež apavi, kurš ēd končas ar zinātnisku regularitāti, kurš iet tikai ar gribasspēku un kurš klusībā cer, ka drīz parādīsies kontrolpunkts

Pie 40 km pienāca brīdis, kad mana 75 km distance aizgāja pa labi, bet viņu 100 km distance — pa kreisi. Man līdz bāzes nometnei bija apmēram 5 km. Viņiem — vēl ap 15 km. Kad pateicu, ka eju uz savu maršrutu, sejās parādījās viegls pārsteigums. Es nebiju skaidri pateicis, ka neeju simtnieku. No malas tas droši vien izskatījās tā, it kā es tieši pirms grūtākās daļas “atcerējos par svarīgu zvanu”.

Rover formāts: ne tikai distance, bet divu dienu kopiena

Rover šeit bija uztaisījuši vairāk nekā vienkārši maršrutu. Bija sajūta, ka šim pasākumam ir sava iekšējā dzīve. Tu satiec cilvēkus trasē, tad viņi pazūd savā tempā, pēc tam atkal parādās kontrolpunktā vai finišā, un pēkšņi jums jau ir kopīga valoda. Tā valoda parasti sākas ar jautājumu: “Nu, kā kājas?”

Kontrolpunkti bija apmēram ik pēc 10 km. Tur varēja padzerties, paņemt uzkodas un uz īsu brīdi atgriezties cilvēka formātā. Dažviet bija arī papildu uzdevumi — atspiešanās, svaru bumbas un citi “jautri” pārbaudījumi. Pēc vairākiem desmitiem kilometru šādas aktivitātes izraisa īpašu smieklu tipu. Tas nav gluži prieks. Tas ir noguruma un absurda kokteilis. 

Man patika arī cilvēki kontrolpunktos. Dažreiz viņi skatījās uz dalībniekiem ar acīm, kurās bija jautājums: “Jūs tiešām līdz šejienei atnācāt?” Un dīvainā kārtā tas palīdz. Ja kāds ir pārsteigts, ka tu esi ticis līdz šejienei, mazliet gribas viņus pārsteigt arī nākamajā punktā.

“Laura, mēs nekad ar tevi tā nestaigājām…”

Vienā posmā dzirdēju, kā viena dalībniece pa telefonu saka: “Laura, mēs nekad ar tevi tā nestaigājām. Mēs pašlaik esam īstajā mežā un purvā!” Man šķiet, tā bija precīzākā pasākuma recenzija vienā teikumā.

Jo tas tiešām nebija dekoratīvs mežs, kur takas mala ir nopļauta un soliņš parādās ik pēc 800 metriem. Bija ceļi, lauki, mežs, brikšņi, slapjas vietas, purvs un tādi posmi, kuros šorti būtu nevis drosme, bet pārlieku liela ticība veiksmei. Divi populārākie vārdi, ko dzirdēju šajās divās dienās, bija “purvs” un “brikšņi”. Ja nākamgad būs Rover balvas, šiem vārdiem vajag savu nomināciju.

Šādos apstākļos ekipējums ļoti ātri pārstāj būt “produkts” un kļūst par sarunas biedru. Apavi vai nu palīdz, vai atgādina par sevi ik pēc simts metriem. Zeķes vai nu glābj dienu, vai kļūst par mazu privātu traģēdiju. Bikses vai nu iztur brikšņus, vai sāk skaidrot, ka tās vairāk bija domātas skaistai takai. Un telefons ar karti vairs nav aksesuārs — tas ir navigators, psihologs.

Pirmās dienas beigas: divas meitenes, mazās mugursomas un mans ego ar telti uz muguras

Līdz centrālajai nometnei palika tikai 5 km. Tas bija smagākais posms. Ne tāpēc, ka tas būtu tehniski neiespējams, bet tāpēc, ka garā distancē katrs sīkums sāk prasīt paskaidrojumu: kāpēc mugursoma tieši tagad sēž citādi, kāpēc zeķu maiņa kļūst par stratēģisku lēmumu.

Piecus kilometrus pirms nometnes mani panāca divas meitenes ar nūjām un mazām mugursomām. Viņas gāja tā, kā iet cilvēki, kuri ir pieņēmuši lēmumu un vairs to neapspriež. Viņām sporta apavi, viegls komplekts un mērķis. Man — trekinga apavi, telts, matracis, guļammaiss un plāns gulēt kā cilvēkam. It kā viens pasākums, bet divi dažādi sporta veidi.

Es pieslēdzos viņu ritmam un ātri sapratu, ka mans “es eju normāli” ir ļoti elastīgs jēdziens. Tie pēdējie kilometri līdz nometnei bija brīdis, kad pašcieņa iet blakus un klusē. Vienkārši skatās, vai tu spēsi turēt tempu un mazliet piebremzē.

Līdz nometnei aizgājām kopā. Un tur sākās tā pārgājiena daļa, kurā tu vairs neesi tikai dalībnieks. Tu esi cilvēks, kuram vajag apsēsties.

Un te mans lielākais negaidītais varonis bija salokāmais Naturehike kempinga krēsls. Es to paņēmu nevis klasisko “podžopņiku”, un ne mirkli nenožēloju. Trīs no sešām reizēm, kad mainīju zeķes, to darīju uz krēsla. Un tas ir pavisam cits komforta līmenis.

Kad redzi, kā cits cilvēks mēģina mainīt zeķes uz paklājiņa, saliecies kā jautājuma zīme, bet tu sēdi normāli, vēl kaut kādu cieņu pret sevi — tu saproti, ka šis krēsls nav lieks svars. Tas ir mazs civilizācijas fragments meža vidū.

Vakariņās izvēlējos ļoti sātīgu soļanku un pudeli kvasa. Tas bija sistēmas atjauninājums. Apkārt sākās klasiskās pārgājiena sarunas: kam kas noberzās, kam kas saplīsa, kurš kur gandrīz iekrita, kurš ko pārvērtēja. Viens dalībnieks atnāca ar saplēstu ausi. Mežs mēdz atgādināt, ka viņam nav klientu servisa nodaļas.

Nakts: kad pamosties un kāju pirksti vēl nav apstiprinājuši dalību otrajā dienā

Gulēju no apmēram 23:00 līdz 6:00. Uz citu dalībnieku fona tas bija gandrīz SPA formāts. Daži turpināja iet naktī, daži gulēja mazāk, daži gulēja pa ceļam zem koka tikai īsu brītiņu.

Ap trijiem naktī pamodos un sapratu, ka nevaru normāli saliekt kāju pirkstus. Abām kājām. Guļu teltī, klausos nakti un mēģinu ar pirkstiem izdarīt kaut ko līdzīgu kustībai. Nekas. Galvā parādās ļoti praktisks jautājums: “Interesanti, kā es rīt iešu bez pirkstiem?”

Panikas nebija. Bija vairāk tāds mierīgs noguruma absurds. Tu zini, ka rīt jāiet vēl 30 km, bet pirksti it kā saka: “Mēs padomāsim un dosim atbildi no rīta.” Līdz rītam viss atlaida. Pirms brokastīm izkustējos, uztaisīju nelielu iesildīšanos un 7:42 izgāju no nometnes. Tajā brīdī jutos pārsteidzoši labi — ne gluži kā jauns cilvēks, bet kā cilvēks, kurš vismaz ir vienojies ar savām kājām.

Otrā diena: skaistākais posms un Latvija ar apjomu

Otrā diena psiholoģiski ir pavisam cita. Tu zini, ka tā ir finiša diena. Kājas nav sajūsmā, bet galva jau ir ieslēgusi režīmu: “Vienkārši izdari.” Skaistākais posms man bija pirms piektā kontrolpunkta. No vienas puses — dzelteni ziedošs rapsis. No otras — zaļš rudzu lauks. Saule, zilas debesis, pauguri, meži un tāda Latvija, kas pēkšņi neizskatās plakana. Tā izskatās dzīva.

Uz zaļajiem laukiem bija traktoru riepu sliedes — kā ceļš no nekurienes uz nekurieni. Tālumā vecas mājas, kuras izskatās vecākas par mani. Gar ceļu smaržoja ceriņi. Tā ir tā bērnības smarža, kad meklē ceriņu ziedu ar piecām lapiņām, apēd to un ievēlies vēlēšanos. Pēc 60 kilometriem pārgājienā tas atkal šķiet pilnīgi normāli. Cilvēks kļūst vienkāršāks, kad viņam sāp pēdas.

Ap 70. kilometru, pēc vienīgā nopietnā purva otrajā dienā, iznācu uz labiekārtotu Latvijas valsts mežu vietu pie ezera. Tur izdzēru enerģijas dzērienu ar tādu baudu, kādu parasti telo cilvēki reklāmās. 

Finišs: vakar svešinieki, šodien savējie

Finišā ierados ap 15:30. Tas bija labs brīdis. Ne tikai tāpēc, ka distance bija izieta, bet tāpēc, ka tur satikās visi stāsti. Cilvēki, kurus biju redzējis pirmajā dienā. Cilvēki, ar kuriem gāju gabaliņu kopā. Cilvēki, kuri finišēja agrāk, vēlāk vai vienkārši atnāca ar savu leģendu.

Un tas, manuprāt, ir Rover pasākuma spēks. Viņi neuztaisa tikai līniju kartē. Viņi uztaisa divu dienu sižetu: trase, kontrolpunkti, nometne, finišs, mūzika, ēdiens, pirts, kubls, ezers un sajūta, ka tu esi daļa no kaut kā lielāka nekā vienkārši “nosoļoju X kilometrus”.

Ekipējums pēc 75 km: kas strādāja, kas nestrādāja.

Pēc šāda pārgājiena ekipējumu vairs nav jēgas vērtēt teorijā. Skaisti apraksti ir viena lieta, bet 75 km, purvs, brikšņi, sviedri, zeķu maiņa un nometne ļoti ātri parāda, kas ir instruments un kas ir tikai labs pirkums bildē.

Lietas, kuras sevi pierādīja

Alpina pārgājiena apavi

Šim maršrutam sausā laikā — 10/10. Kājas elpoja, pēda bija pasargāta, zole deva kontroli. Kad ūdens tika iekšā no augšas, apavi pakāpeniski izžuva uz kājas.

Insect Shield krekls ar UPF 50+

Mans stabilais bāzes slānis. Saule, vējš, zāle, kukaiņu risks — viens slānis, kas aizver daudz jautājumu bez liekas domāšanas.

Ātri žūstoša cepure

Plāna, viegla un ļoti pareiza siltam laikam un mežam. Bez cepures šādos posmos saule ātri kļūst personīga.

Naturehike 60L + 5L mugursoma

Šis tai bija jau piektais pārgājiens — vienkārši darba zirgs, kuram uzticies.

Naturehike saliekamais krēsls

Domāju, ka tas būs komforta bonuss. Izrādījās — stratēģiska mēbele. Zeķu maiņa ik pēc 10–20 km uz krēsla un uz zemes ir divas dažādas civilizācijas. Papildus komforts sežot pie telts veicot vakara rutīnu.

Naturehike vieglā vienvietīgā telts

Ātri uzliekama, viegla un pietiekama vienai naktij. Tieši tas, kas vajadzīgs, kad vakarā vairs negribas risināt inženiertehniskas mīklas.

Naturehike piepūšamais paklājs

Vieglam vasaras pārgājienam ļoti labs budžeta variants. Nav jānes puse guļamistabas līdzi, un pēc 45 km tas ir svarīgi.

Softshell jaka

No rīta un vakarā nometnē ļoti vietā. Ja lietus nav prognozēts, softshell bieži ir loģiskāks nekā membrāna: siltāks, klusāks un patīkamāks kustībā.

SIGG Batman pudele

Šeit vairāk par sajūtu un stilu. Funkcija ir ūdens, bet pārgājiens nav tikai kilometri. Dažām lietām vienkārši jāpatīk.

Light My Fire šķīvis/bļoda

Liels pārsteigums. Pēc zupas to varēja viegli notīrīt ar salveti, un tauki nepalika kā atsevišķs pārgājiena suvenīrs.

Light My Fire nerūsējošā tērauda spork

Klasika. Viena lieta dakšas un karotes vietā, un nav jātēlo, ka plastmasas vienreizējie piederumi ir laba ideja.

Opinel nazis

Man ir līdzi gandrīz vienmēr. Viegls, vienkāršs, patīkami turēt rokā. Šādos pārgājienos nazim nav daudz darba, bet tieši tāpēc tam jābūt uzticamam.

Kājas un zeķes: vieta, kur teorija beidzas ātri

Ar zeķēm šoreiz pats sev uztaisīju mazu mācību. Man bija vairākas pāru maiņas, un tas palīdzēja. Mainīju zeķes, līmēju plāksterus uzreiz, tiklīdz jutu diskomfortu, un tas mani izglāba no lielākām problēmām. Pēc 75 km tiku cauri tikai ar vienu tulznu uz mazā pirksta. Tas nav “nekas”, bet tas ir ļoti labs rezultāts, ja maršruts ik pa laikam pārbauda, vai tu esi lasījis lietošanas instrukciju savām kājām.

Bet īsās, ļoti plānās vasaras zeķes šādam maršrutam nebija labākā izvēle. Gatavai takai sausā laikā — jā. Mežam, purvam, brikšņiem un regulārai mitruma kontrolei — ne ideāli. Nākamreiz es ņemtu mazāk “vasaras pastaigas” variantu un vairāk nopietnas pārgājiena zeķes.

Comodo alpaka/merino pārgājiena zeķes

Variants, ko es izvēlētos līdzīgam maršrutam nākamreiz — vairāk amortizācijas, vairāk komforta un mazāk sarunu ar savām pēdām.

Fjord Nansen Hike Low pārgājiena zeķes

Labs variants sausākiem posmiem un aktīvai kustībai, ja vajag tehniskāku zeķi nekā parastā plānā vasaras zeķe.

Bikses, gaiteri un brikšņu realitāte

Vēl viena mācība — brīvas, ļoti elpojošas bikses ir lieliskas, kamēr maršruts tiešām ir taka. Bet, ja priekšā ir purvs, gara zāle, krūmi un slapji posmi, biksēm jābūt ne tikai ērtām, bet arī izturīgām un pietiekami praktiskām, lai tās nesavāktu katru zaru kā suvenīru.

FHM Flow pārgājiena bikses

Lieliskas elpojošam vasaras pārgājienam pa taku. Bet, ja maršrutā ir purvs un brikšņi, es izvēlētos izturīgāku un šaurāku variantu.

Gaiteri un aizsardzība apakšstilbiem

Šādam maršrutam gaiteri būtu ļoti loģiski. Tie palīdz pret slapju zāli, dubļiem, sīkiem zariem un mazina iespēju, ka apavi no augšas savāc visu, ko daba piedāvā bez maksas.

Vai mērkŗiem:

Man ļoti patika Rover pasākums, bet tieši tāpēc gribas pateikt arī vienu praktisku domu. Daudzi cilvēki skatās uz distanci kā uz kilometriem: 75 km, 100 km, kontrolpunkti, laiks. Bet maršruta grūtību ne vienmēr nosaka tikai cipars. To nosaka segums, slapjās vietas, brikšņi, meža posmi, iespēja mainīt zeķes, piemēroti apavi un tas, vai cilvēks saprot, kam viņš reāli gatavojas. Dažādi cilvēki iet dažādu iemeslu dēļ: kāds pēc rezultāta, kāds pēc procesa, kāds pēc dabas, kāds pēc savas mazās iekšējās uzvaras. Bet merķis visiem ir viens finišā būt nogurušiem, bet laimīgiem.

Vai es ietu vēlreiz?

Jā. Bet ar citām zeķēm, izturīgākām biksēm un, iespējams, gaiteriem, ja maršrutā atkal būs purvs un brikšņi. Krēslu ņemtu atkal. Pēc šī pārgājiena krēsls it īpaši solo pārgājienos manā ekipējuma sarakstā pacēlās no kategorijas “varbūt lieka greznība” uz “stratēģisks morāles uzturēšanas instruments”.

Man patīk šādi pasākumi, jo tie pārbauda ne tikai kājas, bet arī plānu. Vai tu saproti savu tempu? Vai māki neiet pakaļ citiem tikai tāpēc, ka viņi iet ātrāk? Vai vari pieņemt lēmumu, kad grupa iet pa kreisi, bet tavs maršruts — pa labi? Vai vari saglabāt humoru, kad kārtējo reizi dzirdi vārdu “purvs”?

Un pats galvenais — vai finišā tu jūti, ka tas bija tā vērts? Šoreiz atbilde ir jā.