Airis pret elektroniku: dzimst jauna Latvijas čempionāta disciplīna

Vai piecsimt eiro kajaks var uzvarēt piecus tūkstošus vērtu platformu? Pirmais Latvijas čempionāta posms spiningošanā no kajakiem Baltezerā parādīja, ka šobrīd atbilde ir pavisam vienkārša — var. Ja makšķernieks zina, kur meklēt zivi un ko ar savu iespēju iesākt.

Bija ideja, bija sagatavoti noteikumi, bija atrasta vieta un pieteikušies pirmie dalībnieki. Bet pa īstam viss kļuva skaidrs tikai tajā rītā, kad Mazā Baltezera krastā vienā rindā salikām četrpadsmit makšķerēšanas kajakus. Skatījāmies uz tiem un sapratām — tas vairs nav tikai plāns vai eksperiments. Latvijā ir dzimusi jauna makšķerēšanas sporta disciplīna.

Līdz šim kajaku makšķerniekus Latvijas ūdeņos biežāk varēja sastapt pa vienam vai divatā. Viņi bija savrupnieki labā nozīmē — klusi, mobili un neatkarīgi. Kajaks ļauj piekļūt nelielai upei, seklam līcim vai zāļainai ezera malai, kur ar lielāku laivu nokļūt ir grūti. Tagad šiem cilvēkiem ir arī savs Latvijas čempionāts.

No atsevišķiem turnīriem līdz savam čempionātam

Kajaki makšķerēšanas sacensībās Latvijā nebija pilnīgs jaunums. Pirms gada turnīrā “Lielauces asaris” bija atsevišķas laivu un kajaku disciplīnas, savukārt šogad Usmas Mēķos kajakisti startēja vienā ieskaitē ar laivu ekipāžām. Baltezerā pirmoreiz tika sarīkotas sacensības, kas pilnībā veidotas tieši kajakiem un individuālam startam.

Katrs dalībnieks bija viens pats savā peldlīdzeklī. Pats izvēlējās rajonu un taktiku, pats pārvietojās, ķēra, izvadīja, mērīja, fotografēja un atlaida zivi. Tieši šī individuālā atbildība kajaku disciplīnai piešķir pavisam citu raksturu nekā sacensībām ekipāžā.

Ideja attīstīt šo sporta veidu Latvijā radās arī starptautisko sacensību ietekmē. FIPSed sistēmā spiningošana no kajakiem jau ir atsevišķa disciplīna, un nākamais lielais mērķis ir izveidot Latvijas izlasi. Līdz tam vispirms vajadzīga vietējā vide — sacensības, noteikumi, tiesāšana, pieredze un cilvēki, kuri ir gatavi augt kopā ar disciplīnu.

Mierīgs rīts pirms nākamās konkurences

Pirms starta gaisotne vairāk atgādināja domubiedru tikšanos nekā cīņu par Latvijas čempionāta punktiem. Spīdēja saule, cilvēki smaidīja, apskatīja cits cita kajakus un runāja par aprīkojumu. Aptuveni pieciem dalībniekiem jau bija iepriekšēja sacensību pieredze, pārējiem šis formāts bija jauns.

Visticamāk, pēc dažiem gadiem aina pirms starta būs citāda. Būs rūpīgāki treniņu plāni, zināmas konkurentu stiprās vietas un pavisam cita spriedze. Pirmajā reizē vēl valdīja sajūta, ka visi kopā ne tikai sacenšas, bet arī mēģina saprast, kādai šai disciplīnai jābūt.

Goldmana bedre un pieci zandarti

Kārlis Goldmans rezultātu tabulas priekšgalā izvirzījās jau sacensību sākumā. Pirmajam zandartam sekoja nākamais, tad vēl viens, un aptuveni ik pēc divdesmit vai trīsdesmit minūtēm digitālajā platformā parādījās jauns ieskaites loms.

Visus piecus zandartus viņš noķēra vienā rajonā un ar vienu paņēmienu. Viņš zināja bedri, zināja, kur meklēt zivi, un spēja izmantot savu pieredzi arī saulainā jūlija dienā. Pieci zandarti deva 79 punktus un pārliecinošu uzvaru.

Šis rezultāts bija zīmīgs arī tāpēc, ka Goldmans neizmantoja modernās zivju meklēšanas tehnoloģijas. Viņa uzvaru nodrošināja vietas zināšana, izvēlētā taktika un prasme izmantot atrasto zivju aktivitātes logu.

Līdaka, kuru vēl ilgi atcerēsies

Otro vietu izcīnīja Kārlis Vingris, un viņam tam pietika ar vienu, bet ļoti pārliecinošu zivi — 89 centimetrus garu līdaku. Tā deva 49 punktus un kļuva par lielāko līdaku visā turnīrā.

Bija cope, bija cīņa cauri zālēm, bija uztveramais tīkliņš un bija tas brīdis, kad lielā līdaka beidzot nonāca kajakā. Taču ar to viss vēl nebeidzās. Sacensībās zivi nepietiek tikai noķert — tā vēl pareizi jānomēra, jānofotografē un saudzīgi jāatlaiž.

Turnīram bija sagatavotas cietas, uz pusēm saliekamas mērīšanas siles. Kajakā tās aizņem mazāk vietas, taču, kad priekšā ir gandrīz deviņdesmit centimetrus gara līdaka, viss kļūst sarežģītāks. Siles malas jānovieto pāri kajaka bortiem, apakšā ir ūdens, virsū dzīva zivs, bet vienā rokā vēl jānotur telefons.

Adrenalīns tajā brīdī bija pamatīgs. Vajadzēja savaldīt līdaku, pareizi to novietot uz siles, uzņemt derīgu foto un pie reizes neko nepazaudēt — ne zivi, ne telefonu, ne makšķeri un, vēlams, arī pašam neizkrist ūdenī.

Kārlim viss izdevās. Līdaka tika ieskaitīta, 49 punkti nopelnīti un otrā vieta izcīnīta. Šī noteikti būs viena no tām zivīm, kuru atceras ne tikai izmēra dēļ, bet arī visa piedzīvojuma dēļ.

Četri asari un viena neuzņemta līdaka

Trešajā vietā ierindojās Jānis Eglītis. Viņš koncentrējās uz asariem un ieskaitē iesniedza četras zivis — 22, 23, 23 un 24 centimetrus garas. Kopā tās deva 44 punktus.

Sacensībās ieskaitīja līdakas no 50 centimetriem, zandartus no 45 centimetriem un asarus no 22 centimetriem. Par katru noteikumiem atbilstošu zivi sportists saņēma desmit sākuma punktus, kam pievienoja vēl vienu punktu par katru pilno centimetru virs minimālā izmēra.

Jāņa četri asari viņam deva stabilu rezultātu un trešo vietu. Tie nepārspēja Kārļa Vingra 89 centimetru līdaku, taču labi parādīja, ka šādā sistēmā nozīme ir arī spējai atrast vairākas ieskaites zivis un izmantot katru iespēju visas dienas garumā.

Ceturtajā vietā palika Edgars Zaicevs ar 26 centimetrus garu asari, kas deva 14 punktus un speciālbalvu par lielāko asari. Viņam bija arī vēl viena zivs — aptuveni 50 centimetrus gara līdaka, kura jau bija nonākusi kajakā, taču pirms mērīšanas izlocījās no tvēriena un atgriezās ūdenī.

Zivs netika nomērīta, tāpēc ieskaitē to pieņemt nevarēja. Makšķernieka stāstam par aptuveno izmēru, protams, ticēsim — neizmērītā dienas lielākā zivs ir sena un cienījama copes tradīcija.

Zivi noķert vēl nav viss

Kajakā viss atrodas rokas stiepiena attālumā, bet tieši tāpēc katram priekšmetam jābūt savā vietā. Kāti, uztveramais tīkliņš, mērīšanas sile, telefons, mānekļu kastes, airis un drošības aprīkojums nedrīkst savstarpēji traucēt.

Zivs jāizvada, jāievieto uztveramajā tīkliņā, jānomēra, jānofotografē, jāiesūta platformā un jānofilmē tās atlaišana. Tas viss jādara ātri, precīzi un saudzīgi. Tieši šī iemaņa atšķir parastu makšķernieku no pieredzējuša sportista — ne tikai spēja atrast zivi, bet arī prasme saglabāt mieru tad, kad kajakā pēkšņi ir dzīva līdaka, slapja sile, telefons un ļoti maz vietas kļūdām.

Vai 500 eiro kajaks var uzvarēt 5000 eiro platformu?

Krastā saliktie kajaki parādīja ļoti plašu tehniskā aprīkojuma spektru. Vienkāršāko peldlīdzekļu tirgus vērtība bija ap 500 eiro. Blakus atradās pedāļu kajaki, platformas ar elektromotoru, parasto eholoti un “live” sistēmām, kuru kopējā vērtība tuvojās 4500–5000 eiro.

Pirmais posms parādīja, ka aprīkojuma cena pati par sevi neko negarantē. Vienā ieskaitē startēja gan airu, gan pedāļu, gan elektronikas lietotāji, un dārgākā platforma automātiski nenonāca rezultātu tabulas augšgalā.

No viena turnīra nevar izdarīt galīgu secinājumu. Citā ūdenstilpē, citā gadalaikā un citos zivju aktivitātes apstākļos tehnoloģiju ietekme var būt daudz lielāka. Tāpēc disciplīnas galvenais uzdevums ir saglabāt vidusceļu.

Latvijas sportistiem jābūt iespējai apgūt elektroniku un sagatavoties pasaules līmenim. Tajā pašā laikā cilvēkam ar vienkāršu airu kajaku jāpaliek pilnvērtīgam sacensību dalībniekam, nevis skatītājam, kurš jau pirms starta saprot, ka viņa aprīkojums nav pietiekami dārgs.

Kajaks nav tikai mazāka laiva

No malas makšķerēšanas kajaks dažkārt izskatās nestabils, taču sajūta tajā ir citāda. Sēdpozīcija ir zema, tāpēc arī smaguma centrs atrodas zemu. Kajaks ir stabils, manevrējams un intuitīvi vadāms.

Svarīgs ir ērts sēdeklis ar muguras atbalstu. Tas ļauj uz ūdens pavadīt visas sešas sacensību stundas. Airēšana prasa izturību, pedāļu sistēma dod iespēju darbināt kājas un turēt rokas brīvas, bet elektromotors paplašina pārvietošanās iespējas. Katram risinājumam ir sava loģika, svars un cena.

Arī transportēšana ir daļa no šī sporta. Kajaks jāuzceļ uz automašīnas jumta vai jānovieto uz piekabes, pēc tam jānogādā līdz ūdenim. Tāpēc var teikt, ka disciplīna pakāpeniski audzē ne tikai meistarību, bet arī dalībnieku muskulatūru.

Galvenais kajaka raksturs tomēr atklājas uz ūdens. Tas ir kluss, individuāls un ļoti tiešs makšķerēšanas veids. Starp cilvēku un ūdeni nav augsta borta, motora trokšņa un lielas klāja telpas. Var iebraukt vietās, kur lielāka laiva netiek, un savu platformu veidot pakāpeniski — no airiem līdz eholotei, pedāļiem vai motoram.

Nākamais pārbaudījums — Babītes ezers

Nākamais posms notiks 16. augustā Babītes ezerā, laivu bāzē “Vecupenieki”. Seklais un zāļainais ezers ir labi pazīstams daudziem Pierīgas makšķerniekiem, un tur vietas izpratnei, mānekļa izvēlei un spējai lasīt zāļu laukus vajadzētu būt vismaz tikpat nozīmīgai kā elektronikai.

Organizatoru ilgtermiņa mērķis ir ap divdesmit stabilu dalībnieku un pieredzējušu sportistu kodols, no kura var izveidot Latvijas izlasi. 2027. gadā plānots veidot pilnvērtīgu atlasi no trim posmiem un gatavot komandu starptautiskajām sacensībām.

Pusdienas, kas pielika punktu sacensību dienai

Šo turnīru no daudziem citiem makšķerēšanas pasākumiem atšķīra ne tikai kajaki, jaunais sacensību formāts un rezultāti uz ūdens. Pēc finiša visi dalībnieki pulcējās Lake House Resto terasē, kur viņus sagaidīja Ivo Lamberta vadīts pusdienu noslēgums.

Galdā tika celta bagātīga vēžu zupa un sulīgs šašliks, un tajā brīdī dienas neveiksmes pamazām zaudēja savu svaru. Pazaudētās zivis, norautie mānekļi, neizmantotās iespējas un cerības uz augstāku vietu palika kaut kur ezerā. Pie kopīga galda svarīgāks kļuva pats piedzīvojums, sarunas par dienas notikumiem un sajūta, ka ir aizvadīts ne tikai sacensību posms, bet arī kvalitatīvs kopīgs pasākums.

Sākums ir noticis

Pirmais posms neatbildēja uz visiem jautājumiem, un tas arī nebija vajadzīgs. Tas parādīja, ka kajaku makšķerēšanai Latvijā ir sava vieta. Ka vienkāršs airu kajaks var sacensties ar dārgu tehnisko platformu. Ka vietas zināšana un pieredze joprojām spēj uzvarēt elektroniku. Un ka tehnoloģijas nav jāuztver tikai kā drauds — tās var kļūt par instrumentu tiem, kuri vēlas Latviju pārstāvēt pasaules sacensībās.

Tagad galvenais ir ļaut abiem virzieniem augt blakus. Lai cilvēks ar airi justos tikpat gaidīts kā cilvēks ar “live” sistēmu. Lai jaunpienācējam būtu iespējams sākt, bet pieredzējušam sportistam — turpināt attīstīties.

Baltezerā šis ceļš tikai sākās.